Sveicināts!
Šodien sāku rakstīt šo savu jauno blogu, lai padalītos pieredzē par sava dzīves ceļa meklējumiem. Par to, kā sabalansēt savā dzīve fizisko un garīgo pasauli.
Mēs bieži vien savā ikdienas steigā esam pārāk aizņemti, lai vispār atcerētos, ka šajā pasaulē mēs neesam vieni paši un mums ir arī ģimene. Bet ir jāatrod un jāvelta laiks saviem tuvākajiem, citādi iznāk tā, ka tiekamies vien kāzās vai bērēs.
Ir jāatceras, kur mēs dzīvojam, kas šo pasauli ir radījis un jāizbrīvē brītiņš, ne tikai, lai lūgtu palīdzību savam Radītājam grūtā brīdī, bet arī, lai pateiktos par to, ka esam, ka mums ir jumts virs galvas un ir ko ēst un ģērbt mugurā.
Daba ir mūsu dziednieks. Tā ikdienā dod mums iztiku, dāvājot mums augļus un dārzeņus. Grūtā brīdī tā dāvā mums savus labumus zāļu tēju veidā. Tā palīdz mums atbrīvoties no ikdienas stresa, liegi nomierinot mūs ar koku lapotņu šalkoņu, strautu čalām un putnu balsīm. Tikai jāatceras apstāties un ieklausīties tajās. Kā arī jāatcerās pateikt tai paldies un parūpēties par to, kad tas ir nepieciešams.
Tas tā īsumā būtu par garīgo pusi. Bet ir vēl arī otra – fiziskā puse. Mēs nebūtu šeit uz Zemes, ja nebūtu jābūt arī šai otrai pusei. Tā dod mums dzīves izpratni un pieredzi. Bet bieži vien arī palīdz sevis izzināšanā un saklausīšanā. Pamēģini viens pats savā nodabā pastrādāt fizisku darbu – ātri vien nonāksi pie kādām vērtīgām atziņām, jaunām idejām vai kādas savas problēmas risinājuma.
Gribēju rakstīt vairāk par praktisko pusi, bet nu iznāca šādi. Laikam jau tas šobrīd bija vajadzīgs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru